Saulkrastu kūrorta vēsture
19. gs. Katrīnbādes zvejnieki sāka izīrēt savas mājas vasarniekiem, bet paši mitinājās klētīs un šķūnīšos. Ieradās arī viesi no Maskavas un Pēterburgas. 1909. gadā kūrortā bija 150 pastāvīgo iedzīvotāju.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pie jūras līča sākās vasarnīcu būvniecība. Latvieši apbūves gabalus ieguva tikai retos gadījumos. Laika gaitā vasarnieku loks paplašinājās. 20. gadsimta pirmajā trešdaļā Saulkrastu jūrmalā atpūtās arī latviešu kultūras darbinieki.
Par Saulkrastu teritoriju „Indriķa hronikā” pirmie ieraksti ir atrodami tikai 12. gs beigās un 13. gs. sākumā. Tajos teikts, ka pie jūras atrodas nelieli lībiešu ciemi, kuros mīt nepakļāvīgi līvi. 13. gs. šī teritorija ietilpa Kubeseles novadā, un šajā laikā tika izveidots pirmais lūgšanu nams – Sv. Pētera kapela. Iespējams, no šīs kapelas vārdu ieguva gan Pērļupīte – Pēterupe –, gan arī lībiešu ciems – Pēterupe.
Teritorijas, kas veidojās ap pilskalniem un vācu izveidotiem centriem, 14.–15. gs. piederēja muižām.
16. gs. vidū Saulkrastu teritorija nonāca Bīriņu (Kolcenes) muižas pārvaldījumā. Dzīve šai laikā ir ļoti grūta, jo Vidzemi iekāro poļi, un no vācu provinces tā kļūst par Polijas sastāvdaļu.
Laika ritumā mainās politiskie apstākļi, bet Saulkrastu teritorijas īpašnieki paliek nemainīgi.
1823. gads strauji maina apkārtnes dzīvi. Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina (1754–1834) znots, Lēdurgas barons Karls fon Reiterns uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru nosauca par Neubad (Neibāde) – latviešu valodā – Jaunā peldvieta. 1835. gadā no Kārļa fon Reiterna šo Neibādes kūrortu nopirka viņa svainis, otrs Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina znots – Aleksis I. Gērans Postolkorss (1792–1870). Viņi abi bija inteliģenti vācu muižnieki un vēlējās paplašināt Bīriņu īpašumus ar lielu un plašu atpūtas vietu pie jūras.
Ar 1857. gadu sākās plašs Neibādes kūrorta uzplaukums. Pēc Augusta fon Pistolkorsa laulībām ar Pēterburgas miljonāra Stiglica audžumeitu Emīliju Harderi un 8 miljonu (domājams, zelta rubļos) pūra naudas saņemšanas 1860. gadā tika pabeigta Bīriņu muižas celtniecība un šajā apvidū izveidots parks, sākās arī būvdarbi Neibādes jūrmalā. Kā viens no pirmajiem tika uzcelts Neibādes kūrorta klubs – KUHRHAUS. Tam apkārt atradās citas ēkas, kas bija saistītas ar kūrorta dzīvi. Piemēram, viesnīca HAUSEN, pretī bija restorāns – villa KUMĪ – un vēl bija divas mājas: viena būvēta kā vannūzis (SPA iedīgļi), un tai blakus vasarnīca (viesnīca), kuru izmantoja apkalpojušais personāls. Blakus kūrmājas laukumam iekārtoja parku.
Neibādes kūrorts bija kļuvis par tādu kā Vidzemes muižnieku atpūtas vietu. Šeit atpūtās Vidzemes muižnieki, tai skaitā no Tērbatas, Vīlandes un Pērnavas, kā arī augstdzimuši atpūtnieki no Maskavas, Pēterburgas un citām Krievijas impērijas vietām. Satiksme no Rīgas bija ļoti slikta. Labāka satiksme bija no Pērnavas puses. Tādējādi šajā kūrortā izveidojās noslēgta dzīve.
Muižnieki sezonas laikā uz jauno peldvietu sabrauca ar visu saimi, ņemot līdzi pavārus, istabenes, sulaiņus. Tautā Neibādi sauca par Pēterupes ciema vasarnīcu rajonu jeb „kunga galu”. Līdz 19. gs. vidum Neibāde piederēja tikai Bīriņu muižai. Muiža Vidzemes muižniekiem izīrēja vasarnīcas, piedāvāja ēdienreizes restorānos un interesantus vakarus kūrmājā. Muižnieki atpūtās inteliģenti, viņu izklaidēs galvenokārt ietilpa lekciju klausīšanās par dabaszinātnēm, literatūru un mākslu. Tās bija saistītas ar garīgu atpūtu, pastaigu gar jūru, daudz laika pavadīšanu svaigā gaisā. Arī peldēšanās jūrmalā bija ļoti atšķirīga no Rīgas jūrmalas. Bija stundas, kad jūrmalā varēja uzturēties tikai dāmas vai arī tajā bija iespējams atrasties tikai kungiem: peldējās kaili – bez peldkostīmiem. Vakaros klausījās simfoniskā orķestra koncertus, deju vakarus pavadīja īpašs deju meistars, kurš uzsāka dejas un noteica, kādu deju dejos.
Taču kūrorta dzīve bija ļoti dārga, tādēļ ar 1875. gadu Bīriņu muižas īpašnieks zemesgabalus sāk pārdot citiem muižkungiem vasarnīcu būvēm. Bet, protams, ne jau kuram katram pircējam, kam bija nauda. Tika ņemts vērā sociālais stāvoklis, tituls, bet ne tik strikti kā agrāk.
Īsā laikā līdz pat 20. gs. sākumam Neibādes teritorija tika apbūvēta ar lielām, skaistām, greznām vasarnīcām, kas piederēja gandrīz visiem Vidzemes muižu pazīstamiem īpašniekiem. Skaistas, greznas muižas uzbūvēja grāfs Kampenhauzens, firsts Līvens, baroni Adass, Volfs, Klots, Ulrihs un citi. Arī Ērgļu muižas barons Gustavs Rūdolfs fon Tranzejs šeit atpūtās ar saviem uzticamākiem kalpotājiem – tajā skaitā R. Blaumaņa tēvu Matīsu Blaumani, kurš bijis pavārs.
Baroni Pistolkorsi rūpējās arī par Neibādes apkārtnes dzīvi: Pēterupē uzbūvēja doktorātu, baznīcu, aptieku, sakārtoja ceļu, atvēra Kāpu Ķīšu – Plades skolu apkārtējo zemnieku un zvejnieku bērniem.
1. pasaules karš Neibādei bija traģisks. Lielas apšaudes nebija, bet ierakumu dzīve bija Neibādei iznīcinoša. Krievu karavīri klejoja pa Saulkrastiem un laupīja visu, ko vien varēja. Vasarnīcās baronu bibliotēkas tika nopīpētas, mēbeles sadedzinātas.
Beidzoties 1. pasaules karam, sākās zemes reforma. Vasarnīcas muižniekiem tika atņemtas, un tās sadalīja atbilstoši zemes reformas: vai nu par velti, vai par maksu – dažādiem ierēdņiem, Lāčplēša ordeņa kavalieriem, 1. pasaules kara varoņiem un citiem.
Saimnieciskā dzīve – tirgi, biedrību dzīve pēc 1. pasaules kara vairāk bija pārcēlusies uz Pēterupi. Neibāde bija kluss rajons, kurā tikai pa vasaru notika kādas aktivitātes.
1933. gadā Pēterupes un Neibādes ciemus apvieno vienā ciemā ar nosaukumu – Saulkrasti.
Šajā laikā gan Neibādē, gan Pēterupē aktīvi darbojās dažādas biedrības. Līdz 2. pasaules karam Saulkrastos bija atpūtas nams Latvijas tekstilrūpniecības darbiniekiem un „Rūķīšos” iekārtoja Latvijas bērnu palīdzības savienības vasaras koloniju.
Ar dzelzceļa līnijas Rīga–Rūjiena Saulkrastu posma atklāšanu 1934. gadā šeit arvien vairāk ierodas Rīgas inteliģence, kas vēlas atpūsties klusumā. Saulkrastos uzturējās Alfrēds Kalniņš, Tija Banga, Lilija Šmithene u. c.
2. pasaules karš arī Saulkrastos radīja ievērojamus zaudējumus. Lai gan šeit nekādas kaujas nenotika, taču gandrīz gadu šeit bija vāciešu frontes līnija ar ierakumu rakšanu, nocietinājumu izveidi. Pēc kara kūrorta dzīve pašos Saulkrastos attīstījās salīdzinoši lēni. Strauji tika veidotas dārzkopības sabiedrības ap Saulkrastiem, kas radīja neērtības vietējiem iedzīvotājiem. Pilsētciemata infrastruktūra nebija gatava vasarā uzņemt tik lielu skaitu cilvēku.
1933. gadā Neibādi apvienoja ar Pētrupes ciemu un pārdēvēja par Saulkrastiem. Ciema nosaukumu („Saulkraste”) izvēlējās vietējais rakstnieks Emīls Cīrulis pēc savas lugas „Ziedu laiks” darbības vietas.
1950. gadā Saulkrastiem pievienoja Pabažus.
1967. gadā Saulkrastiem pievienoja Zvejniekciemu.
1991. gadā Saulkrasti ieguva pilsētas statusu.
Ar Saulkrastu vēsturi saistītie raksti:
Ieskats Saulkrastu “Padomju tūrisma” periodā
Pēterupes cietēja jeb Karlīnes Damrozes patiesīgs stāsts par Kaudzītes Reini
.JPG)
